Mazo Dikļu nozīme Latvijas grāmatniecības vēsturē

Raidījumā Grāmatai pa pēdām pētām Dikļu nozīmi Latvijas grāmatniecības vēsturē un tuvāk iepazīstam divus ar to saistītus 19.gadsimta latviešus – Juri Neikenu, kurš ne vien lika pamatus dziesmu svētkiem, bet bija arī skolotājs, mācītājs un rakstnieks, un Jāni Peitānu, kurš pirmais iztulkoja un latviski uzveda Šillera „Laupītājus”. Raidījuma centrā – Dikļu nozīme latviešu grāmatniecības vēsturē. 19.gadsimta vidū tieši mazie Dikļi bija viens no centriem, kur dzima un veidojās vairākas latviešu grāmatniecībai un kultūrai kopumā svarīgas personības. Šajā raidījumā tuvāk iepazīsim divas no tām – Juri Neikenu un Jāni Peitānu. Plašāk stāsta literatūrzinātnieces Zigrīda Frīde un Beata Paškevica un Limbažu muzeja galvenā krājuma glabātāja Diāna Nipāne. Mācītājs Juris Neikens Diāna Nipāne sarunas ievadā min vācu valodas mācību grāmatu, kas ir arī uz galda studijā, kur tiekamies ar literatūrzinātnieci un 19.gadsimta latviešu literatūras pētnieci Zigrīdu Frīdi. Šī grāmata ir tiešām būtisks starta punkts mūsu sarunai par Neikenu, jo to izdod nevis kāds baltvācu apgaismotājs, bet latvietis citiem latviešiem. Juris Neikens piedzima Ārciemā pie Limbažiem 1826.gadā hernhūtiešu dzimtā. Un tieši tur veidojās viņa reliģiskie un ētiskie pamati. 1857.gadā viņš kļuva par mācītāju mazajā Dikļu draudzē, un viņa sprediķus nāca klausīties no malu malām, zina teikt Diāna Nipāne no Limbažu muzeja. Tikai 42 gadus ilgajā mūžā Neikens paguva sevi pierādīt ne vien kā spējīgs mācītājs, bet arī kā rakstnieks. Tiesa gan, rakstīja viņš vairāk, savas audzinātāja misijas apziņas vadīts, kad viņa pārziņā nonāca iknedēļas izdevums „Ceļa biedris” ar kristīgi nacionālu ievirzi, kas iznāca divus gadus. Savukārt sadzīves vērojumi ierosinājuši vairākus Neikena stāstus, caur kuriem viņš saredzēja iespējas audzināt lasītāju. Kā Jurim Neikenam veltītajā Nacionālās enciklopēdijas šķirklī raksta literatūrzinātnieks Benedikts Kalnačs, „latviešu rakstniecības attīstībā Neikens iezīmējas kā viens no pirmajiem autoriem, kura darbos līdzās didaktiskiem nolūkiem spilgti atklājas radoša mākslinieka talants”. Viņa ietekme jūtama arī vēlāku autoru darbos – Neikena prozā aizsāktie sižeti, piemēram, pazudušā dēla motīvs, mantisku interešu noteiktas laulības un ar to saistītās problēmas vai bagāto un nabago kaimiņu attiecības vēlāk radoši izvēršas gan Rūdolfa Blaumaņa, gan citu rakstnieku darbos. Atzīmējot 180 gadus kopš Jura Neikena dzimšanas, Limbažu muzejs 2006.gadā rīkoja zinātnisku konferenci un pēc tās izdeva arī rakstu krājumu „Savas tautas skolotājs Juris Neikens”, kurā var padziļinātāk iepazīt šī neparastā latvieša dzīvi un devumu. Grāmatas sastādītāja Diāna Nipāne stāsta, ka muzejā apskatāmi vairāki ar Neikenu saistīti priekšmeti, taču ir kāda lieta, kuru muzejam vēl nav izdevies atrast – un tie ir Jura Neikena zīmējumi. "Laupītāju" tulkotājs Jānis Peitāns Tagad pakāpsimies mazliet senākā pagātnē, kad sākas vēl kāda neparasta ar Dikļiem saistīta latvieša stāsts. Un tas ir 1801.gadā Dikļu muižā dzimušais Jānis Peitāns, kurš pusaudža gados latviski iztulko un turpat muižā uzved Frīdriha Šillera lugu „Laupītāji”. Latviešu kultūras vēsturē tas iegājis kā pirmais oriģināldramaturģijas darbs, ko paši latvieši iztulko un iestudē. Peitānu pētījusi un pārrakstījusi Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošā pētniece Beata Paškevica. Līdzīgi kā Neikena gadījumā, arī šeit varam runāt par hernhūtiešu ietekmi. Visticamāk, Šillera „Laupītājus” Jānis Peitāns varētu būt redzējis Rīgas Vācu teātrī, pavadot uz pilsētu savu muižkungu Georgu Fabianu Tīzenhauzenu. Īsi pirms tam vāciski ir iznākuši arī Šillera kopotie raksti. „Laupītāju” tulkojums rokrakstā ir saglabājies līdz mūsu dienām, bet te – kāds pavisam interesants pavērsiens: izrādās, ka līdz pat 20.gadsimta 60.gadiem nebija zināms, kas ir tulkojuma autors, jo Peitāns pats jaunībā no muižas bija aizbēdzis un vēlāk, nonākdams cienījamā amatā kā muižas pārvaldnieks Bolderājā, savu jaunības aušību slēpa, stāsta Beata Paškevica. To, ka „Laupītāju” tulkotājs ir Jānis Peitāns, kā īstā detektīvstāstā atšķetināja izcilais literatūrvēsturnieks un Latvijas Nacionālās bibliotēkas pētnieks Aleksejs Apīnis ar kolēģiem, pētot tulkojumā lietotās izloksnes un iedzīvotāju uzvārdus. Atklājās, ka Dikļos ir vesela rinda ar jauniem puišiem, kuri uzvārdu došanā tikuši akurāt pie tādiem pašiem uzvārdiem kā Šillera lugā. „Tā nu nevarēja būt sakritība,” raksta Apīnis. Salīdzinot dzimšanas gadus un rokrakstus, beigu beigās izkristalizējās Jāņa Peitāna vārds. Jaunības „Laupītāju” uzvedumā bija spēlējis arī viņš pats. Kā raksta pētnieks Aleksejs Apīnis, „Laupītāju” tulkotājam vajadzēja šo darbu atveidot ar nabadzīgāku vārdu krājumu, un jēdzieniem, kādu tobrīd latviešu valodā trūka, tika meklēti aptuveni aizstājēji. Piemēram, „den Patrioten” kļuva par „uzticamiem vīriem”, „Neuigkeiten” jeb jaunumi – par „jaunībām” – „Held” jeb varonis – par „tas varens” un daudzskaitlī – „vareni godavīri”. Tomēr Šillera teksta jēga uztverta un atveidota precīzi. Peitāna tulkojumā „Laupītājus” pirms gadiem 15 Rīgā iestudēja teātra trupa „United Intimacy” kopā ar vācu kolēģiem, bet 2018.gadā Jaunajā Rīgas teātrī kā parafrāze par Šillera „Laupītājiem” un Peitāna tulkojumu tapa izrāde „Latviešu laupītāji”. Bet pašam Peitānam, cik zināms, tulkošana tā arī palika jaunības aizraušanās. Plašāk par projektu šeit: